"Gors" vadītāja: Visu laiku ir sajūta, ka jābūt pārmaiņām

12.05.2026 Beatrise Borise, LSM Latgales redakcijas korespondente "Visu laiku ir šī sajūta, ka jābūt pārmaiņām, bet – kad viņas būs, vai viņas būs un kādas viņas būs? Šobrīd ir sācies process ar "Gora" pārvaldības likumu, ko Ministru kabinets ir apstiprinājis un ko pašlaik izskata Saeimā, bet tik un tā ir vēl daudz neskaidrību un daudz juridisko saskaņojumu," atzīst skolotāja, komponiste un Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle Ilona Rupaine.

Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" viņa atklāj, kā jūtas pēdējo mēnešu pārmaiņu virpulī, kas skāris Latgales vēstniecību "Gors", ar kādām noskaņām gaida savu apaļo jubileju un kā līdz Dziesmu svētku noslēguma koncertiem vairākkārt ir nonākuši viņas radītie skaņdarbi, kas patiesībā topot vien hobija līmenī. 

Beatrise Borise: Ierasti raidījumos žurnālists piesaka intervējamo personu. Es šoreiz varu pateikt tikai to, ka saruna notiks ar Ilonu Rupaini, un, ņemot vērā, cik daudzveidīgi ir jūsu pienākumi, kā jūs pati sevi pieteiktu? 

Ilona Rupaine: Jā, tas ir labs jautājums. Mani visbiežāk piesaka, minot pirmo vārdu, ka es esmu komponiste, pēc tam piemin skolotāju un šobrīd saka arī – Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle. Es pati vislabāk jūtos kā mākslinieciskās daļas vadītāja "Gorā" un kā skolotāja. Komponiste – to uztveru drīzāk kā savu hobiju, bet valdes locekle – tas ir mans šī brīža amats, kas, teiksim, varbūt nav tas mans mīļākais amats šobrīd.

Kur un kā tam visam rodat laiku?

Tā jau saka – jo vairāk tu dari, jo vairāk tā laika atliek. Bet principā tā ir laika plānošana. Tas ir tāds ļoti "ciets" rāmis, kurā brīdī kas ir jādara. Man vēl ir darbs skolā. Katru rītu pulksten 8.30 man sākas stundas, līdz ar to rīts man ir ļoti organizēts. Pa dienu ir darbs "Gorā". Un tad vakaros reizēm ir "Gorā" arī otrā maiņa. Ja nav otrās maiņas, tad ir kaut kādi radošie darbi vai gatavošanās stundām. 

Faktiski visas dienas ir diezgan līdzīgas, jo darba apjoms šajā brīdī ir ļoti, ļoti liels. Bet es šo gadu uztveru kā izaicinājumu gadu. 

Bagātīgajā pienākumu klāstā ir kas tāds, kam tomēr laika trūkst?

Visvairāk es pārdzīvoju, ka trūkst laika ģimenei. Man ļoti gribas pieskatīt, audzināt un pavadīt laiku ar saviem mazbērniem, no kuriem divi dzīvo tepat, Rēzeknē. Bērni jau ir lieli, bet, protams, arī bērniem vajag laiku. Katrā ziņā ģimene ir tā, kas, manuprāt, cieš visvairāk. Arī mamma ir jau cienījamā vecumā, un pie viņas vajadzētu aizbraukt biežāk. Jā, šis ir tas kompromiss, kuru es šajā dzīves situācijā esmu izvēlējusies. 

Ko jums pašai visi šie amati un profesijas nozīmē? Kāds ir tas mērķis, uz ko jūs ejat? 

Man liekas, ka manas paaudzes cilvēkiem vēl joprojām iekšā ir šī misijas apziņa. Varbūt naivi tā domāt, un varbūt tas nav mūsdienīgi, jo varbūt cilvēkiem ir jādomā racionālāk un par sevi. Bet man šķiet, ka bieži vien ir tāda situācija – ja to nedarīšu es, kurš gan to darīs? Un, tiklīdz tu to teikumu noformulē savā galvā, attiecīgi uzreiz arī uzrodas darbi un pienākumi. 

Ir arī lietas, par kurām zinu, ka es tās varu izdarīt labāk nekā kāds cits, un tāpēc es arī piekrītu tās darīt. Bet ir lietas, kuras man ir jāiemācās laika gaitā. 

Kamēr es jūtu sevī spēku un degsmi, es to visu daru. 

Ja tieši par mūziku, kā top jūsu komponētās un aranžētās dziesmas? 

Lielākoties tur ir divi impulsi – pirmais impulss ir pati melodija, teksts vai ideja, vai varbūt kāda noskaņa. Un otrais impulss ir ļoti triviāls, bet tas ir pasūtītājs. Vai arī varbūt kāds kolektīvs, man mīļš kolektīvs vai notikums, kuram ir interesanti kaut ko radīt. Tagad arī top darbs pasākumam, kas būs septembrī, – mana vīra radiniekam Antonam Rupainim, kurš bija slavens rakstnieks, dzejnieks, diriģents un sabiedriskais darbinieks, aprit 120 gadi. Un ir plāns veidot koncertuzvedumu, kurā man gribas arī dažas savas muzikālās idejas realizēt. Es gan tur nebūšu galvenā komponiste, bet kaut kādus rosinājumus es tur noteikti gribētu iesaistīt. Es varētu uzrunāt arī kādu citu cilvēku, bet man pašai tas interesē. Es gribu piedalīties tādā projektā. Bet dziesmas top arī termiņu dēļ – tas bieži vien ir komponistu lielākais motivators.

Krišjānim Baronam bija savs Dainu skapis. Vai jums ir savs skaņdarbu skapis? 

Man ir sava atvilktne, kur stāv daudz nošu, kas vēl ir tikai rokrakstā. (..) Es mēģināju skaitīt, un man ir ap simt skaņdarbu. Bet vai tie visi ir oriģinālskaņdarbi? Nē. Tur ir arī aranžējumi, apdares, pārlikumi no viena sastāva uz kādu citu. Dažādi varianti. 

Meklējot informāciju par jums, jāatzīst, ka tā informācija internetā ir diezgan skopa. Un arī sabiedrībā ir nācies dzirdēt pārsteigumu par to, ka tā vai šī dziesma izrādās jūsu komponēta. Kā šīs dziesmas vispār nonāk līdz diriģentiem, un kur tās ir skanējušas? 

Godīgi sakot, es jau neesmu komponiste – tas ir mans hobijs. Izglītība man ir kā muzikologam, un kompozīciju es esmu mācījusies tikai mūzikas vidusskolā, līdz ar to es neesmu arī Komponistu savienības biedre. Un nav arī tā, ka es aktīvi nodarbojos ar to. 

Bet, tā kā es visu dzīvi esmu iesaistīta koru kustībā, mana daiļrade lielākoties ir saistīta ar koriem, un tās dziesmas nonāk pie diriģentiem caur maniem paziņām. 

Tālāk jau, ja viņas ir aprobētas šajos koros, pēc tam tās mēdz nonākt arī Dziesmu svētku estrādē vai tās mēdz izdziedāt arī kāds profesionāls koris. Un tādā veidā viņas aizceļo arī ārpus Latvijas. Bet Dziesmu svētkos, var teikt, ka kopš 2003. gada katru reizi ir vismaz viena mana kora dziesma skanējusi. Ir bijuši svētki, kad skanēja pat trīs. (..)

Kā jūs pati teiktu, ar ko jūs izceļaties mūzikā?

Man patīk kontrasti, man patīk pārsteigt pašai sevi. Protams, no rokraksta jau laikam nevar nekur aizbēgt – tas piemīt katram komponistam, un ir kaut kādas intonācijas vai harmonijas, kuras var raksturot kādu. Bet es tik un tā cenšos ļauties eksperimentiem, un man patīk dulloties, ja tā var teikt. Arī ar šķietami nemuzikāliem dzejoļiem – man patīk ķerties pie nesaprotamiem uzdevumiem un atrast tajos savu mūzikas valodu. Man patīk arī miksēt, piemēram, tautasdziesmu ar oriģinālmūziku. Vai tautas tekstu – ar savu melodiju. Es ļaujos eksperimentiem. 

Šogad jums ir zīmīgs gads – jubilejas gads. Dzimšanas diena gan vēl tikai priekšā – jūnijā –, bet Latgales Mūzikas un mākslas vidusskolā svētki jau ir ieskandināti. Tas bija skolas audzēkņu un skolotāju pateicības koncerts par jūsu darbu. Ar kādām sajūtām jūs gaidāt savu jubileju? 

Mana jubileja ir 8. jūnijā, kad mūzikas vidusskolā vienmēr ir eksāmeni. Tas nozīmē, ka nekur aizmukt no Rēzeknes es tajā dienā nevarēšu, lai gan es to labprāt darītu – es labprāt pazustu uz brīdi no Rēzeknes. (Smejas.) 

Bieži vien jau cilvēkiem ir tā, ka viņi nevēlas savā dzimšanas dienā būt centrā – viņiem gribas mazliet norobežoties. Šoreiz tā nesanāks, bet es tik un tā neplānoju lielas svinības. Svinības gan jau ir sākušās ar to koncertu, bet mans jubilejas gads noslēgsies ar Valsts akadēmiskā kora "Latvija" koncertu "Gorā" un Rīgā, kur izskanēs manas dziesmas. 

Nevar nepieminēt interesantu faktu par jūsu jubilejām un Latgales vēstniecību "Gors". Pirms pieciem gadiem jūs svinējāt 55 gadu jubileju un tad "Gora" kontekstā teicāt, ka esat mazliet "uz pauzes" pandēmijas un ierobežojumu dēļ, bet, par spīti visam, arī optimisma pilna. Šogad jubileja nāk ar to, ka esat "Gora" vadītāja. Iespējams, tā ir sakritība, bet iespējams, ka zīmīgie "Gora" notikumi iet roku rokā. Kā jūs jūtaties šajā pārmaiņu virpulī, un kādu attīstību nākotnē jūs redzat? 

Par šīm sakritībām es, godīgi sakot, nebiju iedomājusies. Bet es nezinu, man šķiet, ka to likteni cilvēks veido pats. Grūti spriest, kāpēc tā ir noticis, kā ir noticis, bet mēs redzam, ka šis atkal nav vienkāršs laiks Latgales vēstniecībai "Gors". Jo visi tie notikumi, kas bija pagājušā gada nogalē – gan vēlme atdot māju privātajiem pārvaldītājiem, gan arī bijušās valdes locekles Diānas Zirniņas atstādināšana no amata, gan vēl dažādas publiskas uzstāšanās un asas vārdu pārmaiņas no ministrijas un pašvaldības puses… Šis viss rada tādu fonu, kas ir nemierīgs un grūts radošajai domai. 

Visu laiku ir šī sajūta, ka jābūt pārmaiņām, bet – kad viņas būs, vai viņas būs un kādas viņas būs? 

Šobrīd ir arī sācies process ar "Gora" pārvaldības likumu, ko Ministru kabinets ir apstiprinājis un ko pašlaik izskata Saeimā, bet tik un tā ir vēl daudz neskaidrību un daudz juridisko saskaņojumu. Tā ka šis viss process vēl joprojām turpinās, bet es ceru, ka šajā gadā tas finalizēsies ar pozitīvu rezultātu, jo, manuprāt, šī māja ir pelnījusi nacionālas koncertzāles statusu un nacionāla objekta statusu. Un tas ir svarīgi gan tāpēc, ka šis ir austrumu pierobežas kultūras objekts, gan arī tāpēc, ka tas ir valsts drošības jautājums un arī mūsu pašu stipruma un atbalsta jautājums. 

Bet arī šeit jūs to optimismu nezaudējat.

Mēs nedrīkstam viņu zaudēt – tas ir jāuztur, jāvirza tālāk un jādomā labas domas. Mums ir gan jārunā par šīm lietām, gan jāstiprina mūsu saturs. Mums ir ļoti daudz uzdevumu šajā gadā.

Novēlu stipru garu arī turpmāk; lai visas pārmaiņas notiek tikai uz labu un lai daudz laimes! 

Paldies. Lai laime ir arī mums visiem, kas dzīvo Latgalē un Latvijā.


Atgriezties atpakaļ